Periodontālās saslimšanas skar visu vecuma pacientu grupas. Pārsvarā jaunākiem pacientiem novēro iekaisumu smaganu audos, kas izpaužas kā smaganu asiņošana un to dēvē par gingivītu. Šo slimību var izārstēt, ja pacients turpmāk cītīgi kopj mutes dobumu, kā arī regulāri apmeklē zobu higiēnistu. Ja iekaisums smaganu audos netiek ārstēts, novēro pakāpenisku zobu balstošo kaulaudu noārdīšanos, ko sauc par periodontītu.
Lai nodrošinātu periodonta (smaganas un balstaudi) atveseļošanu tiek veikta plānota periodonta ārstēšana, kurai ir vairāki etapi.

Periodontīts

Periodontīts ir zoba saknes un apkārtējo audu iekaisums . Parasti rodas, ja laikus neārstē kariesu, jo tad zobs zaudē pulpu un mikrobi pa nedzīvā zoba saknes kanāla atveri izplatās periodonta spraugā. Periodontīts var norisēt akūti vai hroniski. Akūtam periodontītam rakstuīgas sāpes, kas pastiprinās, ja zobam uzkož vai pieskaras, jo saknes galā sakrājas iekaisuma eksudāts. Rodoties sastrutojumam, sāpes pastiprinās, zobs kļūst kustīgs, smaganas ap zoba sakni pietūkst un apsarkst. Ja strutu daudz, tās uzkrājas zem smaganām ap zoba sakni vai izdalās gar smaganām. Bieži pietūkst attiecīgā sejas puse. Hroniskam periodontītam raksturīgs kaulaudu zudums, kas saistīts ar inficētuētu granulācijas audu savairošanos zoba saknes galā. Šīs pārmaiņas vislabāk redzamas rentgenuzņēmumā. Sāpes nav stipras, parasti tās rodas, procesam uzliesmojot, pirms smaganu pietūkuma vai fistulas izveidošanās slimā zoba saknes galā. Ārstēšana parasti medikamentoza — zoba saknes kanālu mehāniski tīra un dezinficē, bet pēc tam pilda ar cementu vai pastu; dažreiz nepieciešama ķirurģiska ārstēšana — saknes galu un tam pieguļošos audus izoperē vai zobu izrauj.

Profilakse - laikus jāārstē zobu kariess

.