Zobu plombēšanu sāk ar dobuma veidošanu plombai. Pēc tam dobumu izmazgā, izsusina, pārbauda, ieliek tajā izolējošo kārtu, kas pasargā pulpu no termiskiem kairinājumiem, kā arī no plombējamā materiāla kaitīgas iedarbības, tad ieliek pastāvīgo plombu. Kad plomba sacietējusi, to slīpē. Plombas kalpošanas ilgums atkarīgs no plombējamā materiāla īpašībām, mutes higiēnas, kariesa dobuma formas un atrašanās vietas. Dziļa kariesa ārstēšana ir sāpīga, sarežģītāka, jo bojātie zoba audi jāizņem tā, lai neatvērtu un nesabojātu pulpu. Šādā zobā jāieliek zāles, dobums jāpiepilda ar pagaidu plombu (ar tās palīdzību nosaka, vai pulpa ir klīniski vesela un to var saglabāt vai arī tā jāizņem, ja novērošanas laikā radušās sāpes ).
Dažreiz dziļa kariesa gadījumā pulpā rodas smagas slimīgas pārmaiņas, kas tomēr nerada nepatīkamas sajūtas. Ja saplombēts šāds dziļa kariesa skarts zobs ar šķietami veselu pulpu, pēc kāda laikā zobā var rasties sāpes (↑ pulpīts ).
Dažreiz pulpa zem dziļajām plombām pamazām atmirst, neradot sāpes. Tikai rentgenuzņēmums atklāj, ka zoba saknes galā ir hronisks periodontīts. Šādu zobu ārstējot, ievēro organisma vispārējo veselības stāvokli, zoba noderīgumu protezēšanai, kā arī tā ārstēšanas iespējas, sevišķi, ja zobam ir vairākas saknes. Ja zobu sakņu kanālus blīvi piepilda līdz saknes gala atverei, infekcija no saknes gala neiekļūst apkārtējos audos, un nereti infekcijas perēklis pamazām zūd. Plombējamais materiāls, kas ārstēšanas nolūkā izspiests caur saknes gala atveri iekaisušajos apkārtējos audos, reizēm rada sāpes (zobs ir jutīgs, kad uz tā uzkož); pēc dažām dienām tās izzūd.

Plombējamie materiāli ir plastiskas ķīmiskas vielas, ko lieto pagaidu un pastāvīgām plombām, kā arī zoba sakņu kanālu pildīšanai (pulpīta, periodontīta gadījumā). Pagaidu plombas gatavo no materāla, ko bez grūtībām var izņemt no karioza dobuma.

Pastāvīgām plombām lieto cementu, amalgamu un ātri cietējošu plastmasu. Cementi. Fosfātcements jeb cinka fosfāts nekairina pulpu, jo ir slikts siltuma vadītājs, tas labi līp, bet siekalu un slodzes ietekmē mutē ātri šķīst, dilst, drūp. Silikātcementa jeb t.s. porcelāncementa plombas ir zoba krāsā, caurspīdīgas, piemērotas galvenokārt priekšzobiem; plombas kalpošanas ilgums 3—5 g. Silikofosfātcementu lieto priekšzobu neredzamajās daļās, jo plombas nav pietiekami caurspīdīgas. Amalgama — sudraba un vara savienojums ar dzīvsudrabu. Lieto galvenokārt sudraba amalgamu (65—67% sudraba, ne mazāk kā 25% alvas, varš, cinks); šīs plombas ir pietiekami cietas, nemaina tilpumu un labi piekļaujas dobuma sienām, bet tām ir zobam nepiemērota metāliska krāsa. Ar sudraba amalgamu plombē dzerokļus. Plombas kalpošanas ilgums 7—10 g.

Ātri cietējošas plastmasas (akrilsveķu) plombas ir caurspīdīgas, pēc krāsas tuvas zoba emaljai. Salīdzinājumā ar silikātcementu tām ir lielāka mehaniska izturība un mazāka šķīdība siekalās, bet t° svārstību ietekmē tās maina tilpumu. Starp plombu un dobuma sienām var rasties spraugas, pa kurām dobumā iespiedies mutes šķidrums var mainīt plombas krāsu, kā arī var rasties jauns kariess. Plastmasas plombas gaismas iedarbībā ar laiku kļūst tumšākas. Tās lieto galvenokārt priekšzobu bojāto stūru atjaunošanai, dažreiz dzerokļos, kur nevar lietot amalgamu (blakus mākslīgajam zelta kronim); neliek bērnu zobos. Plastmasas plombu kalpošanas ilgums 3—5g.

Zoba sakņu kanālu pildmateriālus pēc to konsistences kanālā iedala mīkstos un cietējošos. Mīkstie pildmateriāli ir pastas, kas satur dezinficējošus un antiseptiskus līdzekļus; ievadītas kanālā, tās nesacietē. Ar laiku audu šķidrums tās šķidrina. No cietējošiem pildmateriāliem biežāk lieto fosfātcementu kombinācijā ar plastmasas vai sudraba tapām vai bez tām. Lai palielinātos fosfātcementa dezinficējošās īpašības, tam pievieno medikamentus.